Voti jeb krieviņi – kas viņi tādi ir un kāpēc mums šīs teju izzudušās tautas liecības būtu jāmeklē Latvijas teritorijā?

Janvāra beigās, vispirms Vecumnieku novada Bārbelē, pēc tam Rīgā notika pēc vēsturiskiem aprakstiem restaurētā krieviņu jeb votu tautastērpa prezentācija, kuru organizēja biedrība “Zemgales Mantojums” ar Zemgales plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu sadarbībā ar Latvijas Folkloras biedrību.

Voti jeb krieviņi Zemgalē nokļūst 15. gadsimtā

Voti jeb krieviņi, kā liecina vēsturiskie avoti, ir karagūstekņi, kas 1445. gadā tika atvesti un nomitināti Zemgalē. Tas esot noticis tā – Livonijas ordeņa mestrs nolēmis būvēt Bauskā pili, bet tā kā apvidu pēc krusta kariem zemgaļi bija atstājuši, te bija plosījusies arī mēra epidēmija, Livonijas ordeņa mestrs nolēma darba spēku ievest. Devās kaujā uz tuvīnajām zemēm un atveda šurp kara gūstekņus, lai tie viņam uzceltu Bauskas pili. Voti tika nomitināti Zemgalē, Jaunsaules, Vecumnieku apkārtnē, taču, kā liecina mājvārdu izplatība Zemgalē, votu pēcteči pamazām aizvirzījās austrumu virzienā līdz pat Augšzemei – Seces apkārtnei. Latvijā vispār uzvārds Krieviņi ir diezgan izplatīts, taču tas vēl nebūt nenozīmē, ka visi Latvijas krieviņi pilnīgi noteikti ir votu pēcteči. Par krieviem sauca arī cara armijā iesauktos, galu galā vēl nesenā pagātnē sarunvalodā, kad puisis atgriezās no obligātā iesaukuma padomju armijā, teicām – viņš atgriezies no krieviem. Šajā rekonstruētā votu tautas tērpa atrādīšanā argumentu minēja fotogrāfs Andris Krieviņš, viņš bija izpētījis, ka viduslaikos krievus saukuši par maskavītiem, bet krieviņi, lūk, bijuši tieši šie votu pēcnācēji, kas pamazām izklīduši pa visu Latviju.

Voti jeb krieviņi nav slāvu izcelsmes ļaudis. Voti ir somugru cilts, šobrīd - saskaņā ar Krievijas Federācijas 2002. gada tautas skaitīšanas datiem par votiem Krievijā sevi uzskata 73 cilvēki. Viņu valoda diemžēl nav saglabājusies.

Muzejs, kas 1997. gadā tika izveidots Kingisepas rajona Ustj-Lužicā - tas ir purvains apgabals Sanktpēteburgas tuvumā, kas vēsturiski varētu būt votu apdzīvotās zemes praktiski tika radīts tukšā vietā. Taču dzīvā atmiņa par votu kultūras mantojumu ir zudusi, un šeit Latvijā izkaisītie voti var dot savu ieguldījumu.

Vēsturē nav daudz liecību par votu dzīvi Latvijas teritorijā, viena no nedaudzajām – 17. gadsimta Kurzemes luterāņu mācītāja Paula Einhorna rakstos. Einhorns min, ka Zemgalē dzīvo kāda tauta, latviski runājot ļoti nepareizi un savā starpā sarunājoties igauniski.

Būtiska ir Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievu ģeogrāfijas biedrības rīkotā ekspedīcija Krievijas nomaļu mazākumtautību apzināšanai, kas dzen pēdas arī votu klātbūtnei Zemgalē, šīs ekspedīcijas ietvaros top Augusta Georga Vilhelma Pecolda zīmējums, kurā redzamas divas votu sievietes, viens vīrietis, tas tapis Bauskas pusē – Jaunsaulē – 1846. gada 4. jūlijā. Stāstā par to, kā notika votu tautas tērpa rekonstrukcija, var novērtēt, cik liela nozīme var būt vienam zīmējumam - Pecolda zīmējums bija teju vienīgā liecība, kā izskatījies un – kas nav mazsvarīgi – kā nēsājams votu tautas tērps, kura īpašā detaļa ir sarežģīti kārtojamais galvas auts - sapans.

Savu sakņu apzināšanās

Nesenākā pagātnē Latvijā tāds grūdiens votu klātbūtnes apzināšanai bija 2006. gadā Medicīnas muzejā notikusī izstāde, tajā tika izstādīts uz manekena tas, kas Nacionālā vēstures muzeja fondos glabājās no votu tautas tērpa. Pēc tām daudzi sāka meklēt, apzināties savas votu saknes. Arī dzejniecei Inesei Zanderei šī izstāde un antropoloģes Ritas Grāveres lasītās lekcijas par votu klātbūtni Latvijā bija grūdiens apzināt savas saknes.

Inese Zandere puspajokam piemin par savu radniecību ar Raini. Un tiešām votu izcelsme meklējama Ķuņķu, Grikovsku, Cīruļu, Pliekšānu, Spekkes, Klīves, Sodumu, Skulmju, Kugrēnu izcelsmes ļaužu dzimtās. Rainis pats ļoti interesējies par savu izcelsmi, meklējis liecības, Rita Grāvere apliecināja, ka arī Raiņa pēcnāves mērījumi skaidri uzrādījuši votu antropoloģiskā tipa klātbūtni. Votu skaistule bijusi arī Kārļa Ulmaņa māte, atmiņas par vectēvu, kurš stāstījis par antropoloģiskajiem mērījumiem, ko viņam veikuši, meklējot votu pēctecību, minētas arī mākslinieka Ugas Skulmes atmiņās.

Interesanti, ka tajā pašā laikaposmā, kad Zemgalē viesonās Augusts Georgs Vilhems Pecolda, Zemgali pārstaigājis arī Johans Kristofs Broce, un viņa zīmējumi liecina, ka voti ikdienā vairs tautas tērpu nav nēsājuši, viņi bijuši, kā Rita Grāvere norāda – veiksmīgas integrācijas piemērs, voti ar latviešiem saprecējušies, kultūras sajaukušās, tai pat laikā daudz kas saglabājies sajauktā veidā. 19. gadsimtā pēdējās liecības, ka votiem vēl būtu sava valoda, Piemēram, īpatnie ziedu motīvi Zemgales tautas tērpa brunčos, sudraba krelles un arī gludās saktas ir votu klātbūtnes nospiedums.

Votu tautastērpa rekonstrukcija

Uz šī aizmirstības un sajaukšanās fona šķiet gandrīz neticami, ka viena folkloras kopa, Vecumnieku novada Bārbeles „Tīrums” nolemj rekonstruēt votu tautas tērpu. Process, protams, ir daudz sarežģītāks, tiek nodibināta biedrība “Zemgales Mantojums”, rekonstrukcija tiem veikta ar Zemgales plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu sadarbībā ar Latvijas Folkloras biedrību. Taču rezultāts ir acīmredzams - rekonstruētais 5. gadsimta votu tautas tērps ir mugurā kopas “Tīrums” vadītājai, skaistai un enerģiskai sievietei Iritai Vimbai.

Atjaunots tika arī vīrieša tērps, taču tajā īpatno detaļu ir salīdzinoši maz, tas pats pelēkais svārks, kas raksturīgs Zemgalei, ja nu vienīgi krekla apkakle izšūta dzeltensarkanzaļiziliem diegiem – šīs krāsas simbolizē četras stihijas, pieskaņoti sievietes tērpam.

Sievietes tērpa īpatnākā detaļa ir sapans – galvassega. Nešūti Pecoldi zīmējumā – rūtaini brunči, auduma gabals, kas aplikts apkārt un sasiets ar šauru, smalku jostiņu, sānos veras vaļā, kroķēts krekls, kājās pastalas.

Tautas tērpa rekonstrukcija vēl nav pabeigta. Rudenī taps gurnauts.

Stāsts par votiem – iespēja atklāt sevi no jauna, mudinājums meklēt savas dzimtas saknēs cittautu ietekmi, skaidrojumu savam atšķirīgumam, arī – kā šo - stāstu par veiksmīgu integrāciju. Šis stāsts – par Bārbeles folkloras kopas Tīrums ļaužu uzdrošināšanos, eksperimentu. Ja vēlaties sazināties, meklējiet internetā biedrību Zemgales mantojums.